Signs of Death as Notifications of “The Other” in Urban Environment: Analysis of Riga’s Stencil Graffiti

Urbāno telpu gan pilsētu iedzīvotāji, gan profesionāļi (arhitekti un pilsētplānotāji), kas konstruē un attīsta šo telpu iedomātai publiskai dzīvei, saprot kā organizētu, hierarhisku sistēmu (ar centra / perifērijas dalījumu). Šo procesu lielākoties vada sekulāras – tehnokrātiskas un patērnieciskas – sabiedrības loģika, kas nepieļauj citus telpas organizācijas principus, alternatīvas pilsētas sistēmas, atšķirīgus dzīves veidus. Tomēr cilvēki, kas pilsētā dzīvo, urbānās telpas organizāciju savā iztēlē pārinterpretē, novietojot alternatīva urbānās telpas lasījuma zīmes tieši tās iekšienē, tādējādi izaicinot šīs vides tradicionālo uztveri. Tas rada sarežģītu telpisku nozīmju konstruktus “stohastiskajiem semiotiķiem” – iedzīvotājiem, tūristiem un pētniekiem, kas tiecas iegūt orientāciju mainīgajā mūsdienu pilsētas dzīves dinamikā un sabiedrībā. Kontrkultūras ideoloģijas komunikatīvie pamati ir apzīmēšanas (t.i. semiurģiska) aktivitāte, ko izvērš sociālās formācijas, kas pretojas tehnokrātiskajai sabiedrībai. Mūsu pētījuma uzmanības centrā tie nonākuši, pateicoties alternatīvam medijam – grafiti stenciliem Rīgas urbānajā telpā. Grafiti semiotiskā analīze parāda, ka zīmes, kas attēlo nāvi vai norāda uz to, bieži vien tiek izmantotas, lai pieteiktu “Citādo” (visā šī jēdziena konceptuālajā izvērsumā) – uzturētu citādas dzīves iespējamību. Tā traktēta pamatā divas nozīmēs – vai nu reliģiskā pēcnāves dzīves izpratnē, vai arī, uzsverot dzīves pasaules daudzveidību. Atslēgvārdi: postsekulārisms, nāve, vides aktīvisms, grafiti stencili, semiotika