Baltic Postcolonialism: A Prospect for Disciplinary History of Folkloristics

Abstract

Postkoloniālisms ir viens no 21. gadsimta sākuma vadošajiem virzieniem humanitārajās zinātnēs. Tomēr bijusī “ Otrā pasaule”, tai skaitā Baltijas valstis un citas Padomju Savienības okupētās teritorijas, ir vēsturiski problemātisks izaicinājums postkoloniālajai teorijai, kas liek kritiski pārlūkot ar rases reprezentācijām vai konkrētiem vēstu- riski ekonomiskiem apstākļiem saistītus pamatprincipus. Tagadējās postsociālisma valstīs postkoloniālās teorija var tikt pieņemta tikai ar virkni atrunu. Postsociālisma postkoloniālās teorija un Baltijas postkoloniālisms kā šīs teorijas jaunākais atzars tomēr liecina, ka tā ir efektīva un daudzsološa pieeja padomju pagātnes analīzei. Postsociālisma postkoloniālās teorija var kļūt par veidu, kā paskatīties uz folkloristikas kā nozares vēsturi padomju okupācijas laikā. Raksta autors ar šādu nolūku piedāvā pārlūkot astoņus teorētiskos princi- pus, kurus no folkloristikas vēstures Britu Impērijā savulaik ir atvedi- nājusi pētniece Sadhana Naithani. Baltijas postkoloniālisms ir pieeja, kas ļautu šos principus adaptēt Baltijas un citu postsociālisma valstu folkloristikas vēstures pētniecībai. Tas radītu instrumentu kopumu padziļinātai nozares vēstures analīzei, stingru teorētisko pamatu, ko sniedz pārskatīta postkoloniālās teorija, un jēdzieni, kas ļauj precīzi attēlot pagātnes daudznozīmīgās un pretrunīgās atbalsis pētniecībā mūsdienās. Vienlaikus Baltijas postkoloniālisma pieejas plašam lieto- jamam ir vismaz četri ievērojami šķēršļi: teorijas fragmentārā uzbūve, bieža jēdzieniskā neskaidrība un sarežģītība, problemātisks rašanās un pielietojuma laiks, un ideoloģiskais tēls mērķa valstīs.